Rakstniece: Lietuviešu valoda pasliktinās, saraujas, brutāli spraucas anglicismi

"Marantas" valodu, kas tēlainumā vietām līdzinās Edvarta Virzas "Straumēniem", paspilgtina noslēpumaina atmosfēra.

Latvijas Rakstnieku savienība sērijā "Jaunā klasika" laidusi klajā Baltijas Asamblejas balvu literatūrā ieguvušo lietuviešu rakstnieces un tulkotājas Birutes Jonuškaites romānu "Maranta". To tulkojusi Emija Grigorjeva, un šī ir jau desmitā grāmata, kas iepazīstina latviešu lasītājus ar godalgotajiem igauņu un lietuviešu darbiem.

Kā romāna priekšvārdā raksta tulkotāja Emija Grigorjeva: "Maranta leuconeura ir augs, ko sauc par desmit baušļu augu, citviet - lūgšanu augu. Pienākot naktij, tas pavērš lapas augšup un sakļauj tās kā plaukstas lūgšanā. Dienā nolaiž atkal lejā, atgādinot ticīgo, kas zemojas Dieva priekšā. Tikpat juteklisks ir garīgais ceļojums uz bērnības atmiņu, mītu un noslēpumu pilsētu, kurā dodas jaunā māksliniece Rasa. Romāns "Maranta" šķetina dzimtas pinekļus un meklē atbildes uz mūžseno jautājumu - kā dzīvot?

Birute Jonuškaite savā romānā meistarīgi koncentrējas uz lasītāja maņām, izmantojot otro personu, kur zem "tu" slēpjas te pati Rasa, te citas dzimtas sievietes. Šī trim paaudzēm atšķirīgā, tomēr savstarpēji savītā kopīgā pieredze aptver laiku no II pasaules kara līdz mūsdienām un ir viens no romāna vadmotīviem. "Marantas" valodu, kas tēlainumā vietām līdzinās Edvarta Virzas "Straumēniem", paspilgtina noslēpumaina atmosfēra, mūsdienīgas kaislības un detektīva elementi."

Savukārt, lai latviešu lasītājs labāk iejustos "Marantas" daudzbalsīgajā gaisotnē, romānā tiek piedāvāta intervija ar darba autori. Lūk, ko uz jautājumu: "Esat dzimusi Polijā. Kā mūsdienu Lietuva regulē šo valodu daudzveidību: lietuviešu, poļu, krievu, kas mēģināja dominēt 50 gadu garumā, un tagad - angļu." - atbild Birute Jonuškaite:

"Kad padomju laikos ierados studēt Viļņā, mani tracināja daudz kur dzirdamā frāze: gavaritie po ruski. Bet tolaik lietuvieši, sekodami savai iekšējai pretestībai, turējās plecu pie pleca un pa tiem piecdesmit okupācijas gadiem savu dzimto valodu nosargāja. Tagad Lietuvā visiem ir tiesības runāt un mācīties ne tikai valsts valodu - lietuviešu, bet arī savas tautas valodu: poļu, krievu, baltkrievu. Lielu problēmu jau vairāk nekā trīsdesmit neatkarības gadu garumā nav bijis, neskaitot vienu poļu politiķi, kas ceļ mākslīgus konfliktus, tomēr pēdējā laikā arī viņš ir aprimis. Situācija tomēr ir gana sarežģīta: to, ko esam nosargājuši padomju laikos, protestējot pret uzspiesto okupantu valodu, brīvprātīgi zaudējam, dodami vietu angļu valodai. Lietuviešu valoda pasliktinās, saraujas, tajā brutāli spraucas anglicismi un… manī, kā vairumam rakstnieku, tas iedveš šausmas. Jo tajā nepaliek rakstošā dvēseles. Vienīgais mierinājums - lietuviešu valodu vairs ne tik ātri sagremos mākslīgais intelekts."